Kad šovasar vilcienā braucu no Rēzeknes uz Rīgu redzēju divus pensionārus, droši vien, ka vīrs un sieva. Man ierastā situācija šāda vecuma cilvēkiem -> nodzīvojuši mūžu kopā viens otram apnikuši, viens otram piesienas par katru sīkumu un labākajā gadījumā viņu atiecības var nosaukt par draudzīgu līdzās pastāvēšanu, kas drīzāk izskatās pēc brāļa un māsas atiecībām. Bet šie "opji"... Izskatījās, itkā viņi būtu tikko samīlējušies, ar visām tam piedienošajām izpausmēm. Tas man lika aizdomāties. nu skaisti nu ko vēl lai saka, ka var šitā nodzīvot mūžu kopā un vēl joprojām just to pašu, ko kad tikko viens otru iemīlēja. Lika aizdomāties vai es kādreiz atradīšu tādu cilvēku, ka mīlestība mūsu starpā nezudīs līdz sirmam vecumam. Tas ir tas ko vēlos par visu vairāk un pārējais viss ir nenozīmīgs, nauda, māja, mašīna - nekas man nav vajadzīgs ja varētu tikai šitā nodzīvot dzīvi. Līdz nāve mūs šķirs...

Kāds vienā no pirmajām dienām man teica, ka šī vieta esot kā narkotikas. Laikam jau būs taisnība. Itkā darbadienas beigas, bet negribas iet prom, varbūt tapēc, ka šodien tādas sarunas un esmu nedaudz iegrimis sevī. Nezinu,bet gribas palikt un vēl papļāpāt...
Labi jāiet vien ir, un rīt netikšu pie neta:/