Nu vakar braucu mājās ar autiņu, sēžu, kā parasti klausos mūziku, un kā parasti ar pirkstiem sāku dauzīt līdz pa somu. Arī kā parasti vēroju cilvēkus (visko interesantu var novērot). Skatos viens pagrižas paskatas uz mani ar nosodošu skatienu, otrs, trešais, utt. Kamēr viena sieviete, kas sēdēja man priekšā pagriežas un kautko aizrāda tikai nedzirdu ko. Pēc acīm redzu, paskatās uz pirkstiem tad man acīs, atkal uz pirkstiem, laikam uz nerviem krita mana dauzīšana, vienlaikus arī paskatās visi las bij skatījušies. Es protams, kā kārtīgs pilsonis, beidzu dauzīt:) Atcerējoska pa TV teica par magnētiskajām vētrām un ka tāda būšot vakar, un ka tās ietekmē cilvēki paliekot viegli aizkaitināmi. Laikam jau taisnība būs, jo agrāk neviens vēl nebija piesējies pie manas dungošanas... Šitajās dienās daudzus esmu redzējis plēšoties par šīkumiem un masveidīgi par vienu un to pašu, tam kosmosam un saulei tomēr ļoti liela ietekme uz cilvēkiem...

Pāri kalniem trauc pavasara vējš,
Vējiem līdzi vijole raud žēli,
Spēlē vijolnieks, kas reiz bija jauns
Un kam krūtīs sirds bij laimes pilna.

Piedz.
Vējiem vijole raud līdz,
Saki manai meitenei, lai gaida,
Saki meitenei, ka to mīlu es
Un ka aizmirst nespēšu nekad vairs!

Bet tad nāca cits, zelta nauda līdz,
Kā gan varēju tam ceļā stāties?
Viņš bij bagātnieks, es tik vijolnieks,
Vai gan varētu tam laimi atņemt?

Piedz.

Atkal pavasars, ziedos tīts viss ārs,
Tikai vairs nav meitenītes mīļās,
Savu mīlu tā līdz sev paņēma,
Un par visu vijole raud žēli.

Piedz.

-------------------------------------------------------------
Tā braukšu tagat pie vecmammas, sēdēšu spēlēšu ģitāriņu džiedāšu, lai domā, ka esmu ķerts un skumšu par to ka aizmirst viņu nespēšu nekad vairs...

Reiz kaut kur sev pierakstīju, ka pašas beigas nav nekas slikts. Slikts ir beigu sākums.

Tagat esmu nonācis pie slēdziena, ka sliktas ir beigu sākuma beigas, kad vēl nav iestājušās beigas, bet būtu labi ja kas sāktos...

Laikam jau es vienīgais saprotu par ko tagat runāju (sevi noniecinoš kautrīgs smīniņš-> :))