Nesen man pārmeta ka es domājot tikai par sevi, es es es utt. Vajagot padomāt arī par citiem. Skumji, ka tā izskatās no malas. Bet no vienas puses tā jau ir patiesība, nedomāju jau es daudz par citu bēdām. Ja varu tad palīdzu, ja nevaru, tad no tā vien ka domāšu jau viņiem labāk nepaliks. Kāda jēga no domām un vārdiem ja neko praktisku lietas labā nevaru izdarīt. Un tas "es es es..." jau tikai tapēc ka minu sevi kā piemēru cik daudz var paveikt cilvēks pats savā labā, jo neviens jau nepazīst tevi tik labi kā vien tu pats.
Bet palīdzēt man citem patīk un daru to kad vien varu un protams ja viņi to ir pelnījuši. Jāatzīst taču ka ir cilvēki kas nav tā vērts lai viņu dēļ beigtu savus nervus, un tērētu dārgo laiku kura tā jau mums atvēlēts tik maz.
Nu atkal jau izklausās pēc kautkādas attaisnošanās. Žel, nepatīk taisnoties...