kaut nu debesis aiz loga nebuutu tik kaucoshi apraudaajushaas, zilumainas pret vakara sauli, plaukstoshiem beerziem. akdievs, man saak pietruukt visaadas manas iedomas, visaadas nepasaciitas letas, kuras neviens nekad neparko neuzminees vai arii zinaas sveeti, ka es apdzisiishu kaa sveces liesma, visaadi ruugteni noliegumi viegla prieka vietaa. kaut nu aaraa aatraak buutu tumsh, es tak grimstu. visu dziivi svaarstos starp to ka iet pirkt sveces, viinu nosliicinaat sevi visaadaas nika keiva ilgaas, vai arii aiziet guleet ar tik ruugtu kamolinju kaklaa, ka no riita mostoties fiziski saap kakls, saap kruushu kurvis, acis suurst, viss
akdievs taas pavasara debesis tik cietsirdiigas pret mani

daudz apgaismiibas laikmeta tematikas literatuuras, garu pastaigu, daudz kafijas, klasiskaas muuzikas un mazliet viskija rezultaataa, this is very depressing, bet es izdomaaju, ka dziives jeega ir Bezgaliiba. neko piebilst neko atnjemt, tas tieshaam ir ljoti ljoti nomaacoshi. jo vienkaarshi dziives meerkjim vajadzeetu buut kaut kam satriecoshi lieliskam un perfektam, bet meerkja sasniegshana ir attiistiibas izbeigshanaas, naave, un taa ir neperfektuma paziime

veel es sapratu, ka kameer manas esejas labos viirieshi es nekad nedabuushu A, jo es neesmu feministe, un es neticu vienliidziibai, es domaaju, ka viirieshi raksta visi vienaadi, bet sievietes raksta taa it kaa visa pasaule un visi okeaani, kosmoss rakstiitu vinju vietaa, to ir gruuti uztvert, bez struktuuras