20 March 2012 @ 10:00 pm
 
ik pa laikam, varbuut no bezdarbiibas, man praats taa sashuumeejas. tas ir visaprakstoshaakais vaards tam kas notiek ar to manu praatu. vinjsh sashuumeejaas.
beerniibaa laukos kur pavadiiju vasaras manai tantei bija ljoti veca melna metaala shujmashiina, un es ar vinju shuvu baarbijaam dreebes, protams ka man bija neefektiigas beernelja rokjeles taapeec nesasinhronizeejot shuushanu ar manu uzmaniibu, diega pavediens biezhi saskreeja, saraavaas iekshaa shujmashiinaa caur adatu kaut kur shujmashiinas zobratinju iekshpusee un vecmaamainja vai pieaugushais taisiija to shujmashiinu valjaa un atpinjkjereeja to mudzhekli. nebija jau gruuti bet jaa
akurtaati taa juutos, kad man praats sashuumeejas. un lai ko es jauku dariitu naakamo, viss vinju sashuumees pa virsu veel vairaak, liidz man ir bail, ka tas sashuumeejums mainiis agregaatstaavokli un sakusiis bliivaa kjepiigaa drausmaa man kaut kur galvaa vai kjermenii.
taados briizhos man apkaart neredzami bet uzstaajiigi siic kaut kaads domu odinjsh par to, ka man vajag mediteet, ka tas ir vieniigais atrisinaajums taadiem sasodiitiem sashuumeejumiem. un es to ljoti it kaa intuitiivi zinu, ka jaa, true that. bet mani tik ljoti kaitina taa koncepcija, ka ik pa laikam man vajag kaut kaadu meditaacijas shprici to fix me up, ka man veelaizvien nav atljauts piekljuut fundamentaalam neatgriezeniskam apskaidrojumam, tik ljoti ljoti, ka es tagad vienkaarshi visu atkal ignoreeshu un skatiishos vudija llena filmas