Dažreiz man gribas ierakstīt par to kā atkal kaut kas ir dramatiski, bet tad es atceros visu, kas ir arī labi, un sliktais izbalancējas/noreducējas un man šķiet neautentiski par to rakstīt, which is a shame, jo man gribējās ļoti estētiski ierakstīt, bļe. Piemēram, tu sēdi krēslainā istabā un domā par to kā viss pievīlis, un tad redzi ārā pa logu zaļoksnu koku.. kā gan var šādai esības dailei pievērt aci, un turpināt purpināt kaut kādas savas melnās, smirdīgās domiņas.

Bet nekas, galvenais būt autentiskam visā - lūk, klusums tiešām ir visautentiskākā esības izpausme, Aurēlij.