Es šodien pirmo dienu kopš nedēļām jūtos mazliet kā varbūt īsts cilvēks - man beidzot vairs nav temperatūra, ir vairāk enerģijas, ir tikai mazliet puņķi un mazliet benevolent klepus, kas vairs nejūtas kā bezpalīdzīgas kakla kontrakcijas. Un piezogas koķeta doma.. es būšu vēl, mans laiks vēl nav nācis papiņ!

Ai kā es tagad gribu skriet rudentiņa mirdzošajās lapu ārēs un šiverēties ar uzviju. Es esmu ieguvusi mācību, vairs sevi netrenkt kā gulaga arhipelāgu, bet gan mazliet paķuķināt un frišināt tomēr. Lai arī man dažreiz šķiet, ka man pietiek ar slight of hand, un ka es visu varu izdarīt ar pure concise willpower, man tomēr laikam vajag lietot vitamīnus, ēst makreli un gulēt vairāk par 4 stundām. Tā ka tagad man ir plāniņš. Es dzīvošu veselīgi lai būtu vēl! Nothing feels as bad when you feel so shit that you don't believe you will ever feel good or whole again, when you almost don't trust God anymore.

Paldies jēzuliņ, ka atkal mani glāb jau kuro reizi.