Ja tu esi depresīvs tad simts procenti tu neesi pieslējies esības brīnumam un patiesībai. Sauciet budistus par trakiem, bet viņi izprot esību un Dievu, un tāpēc arī priecājas tik ļoti pat tukšumu.

Jā, esība ir melanholiska at times, bet tas ir prieka avots nevis deprsīvas dzejas iegansts.

Es šodien domāju par to, vai depresija vēl aizvien ir modē. Izdomāju, ka nav.. jo lai cik skaista būtu tava depresīvā proza, tai vienmēr kaut kā pietrūkst, tā vienmēr pagriež aklu aci, ir nepieklājīgi narcisistiska un atskakās no patiesības. Tā nav stalta un godīga. Drīzāk indulģenta un bērnišķīga, Labākais, ko no tās var iegūt ir uzjautrinājumu, komēdiju. Budists, lasot depresīvu dzeju ķiķina - ar tādu nolūku to vajag rakstīt, ja raksta.

*

Also I am so triggered by people who chose bad faith over reality check and pursuing truth and logos. Dzīve jau tā grūta - kāpēc vēl vairāk iepīt sevi ačgārnos valgos.