Man ir mazliet bail, bet ne tādā histēriskā nozīmē, drīzāk parastajā uncanniness nozīmē.. of what are these strange body & embodiment tings urging and reigning me. Jo ilgāk dzīvojot, jo vairāk notiek pabailīgu lietu, pēc kurām tu sāc atpazīt savas reakcijas un opcijas. Kad pirmo reizi notiek bailīga lieta, tu kā apdolbījies pusaudzis secini, well I guess I will die now and that is your depressing religion then. Otro, trešo un n-to reizi notiekot bailīgajam, tevī atmostas piesardzība, pacietība un perspektīva.. As in, nothing is the end of the world anymore, because there is no end to the world, and even if there is, that is nice and fine too, because world is tiring anyways.

Es ceru ka tā būs kārtējā no lietām, kur pasaule mani ir iebiedējusi, cik viss ir šaušalīgi un neatgriezeniski un wack, bet kad es to sāku darīt ar Dieviņu pakausī, I have my blessed slight of hand, un viss ir tāds pūkains Is That All There Is?

Es esmu tik pateicīga par R, jo viss šķiet vieglāks kopā. Dažus vakarus, kad pirms aizmigšanas es guļu viņam pret muguru un skatos uz viņa matiem un iespiežu degunu starp viņa lāpstiņām, man bieži gribas aiz maiguma raudāt, un sev iedomās viņām čukstēt visātas mīlībiņas. Viņs ir tik labs un patiess un stingrs un atvērts un drošs. Un daudzas vai visas lietas, kas man pēdējo divu gadu laikā ir vērtušās par labu esībā un psihē ir dēļ viņa.

Visvairāk man ir mazliet bail, ka es to varētu ar laiku aizmirst, dēļ noguruma un šaušalīguma. Bet es tā nedomāju un es tam neticu, ka tā varētu notikt. Ja kas viņš man ir iemācījis atcerēties un skatīties uz labo pat visskaudrākajās situācijās, so this would only be level up.