Tā kā šodien ir Brīvības Diena, tad es apzinīgi gandrīz kā pilsonis, devos braukt ar metro bez bļeģīgās maskas. Man kompāniju sastādīja predominantly pusmūža poļu strādnieki, kaut kādi random jauni bārdaini džeki un tikai kādas pāris chavy sievietes. Es biju diezgan vīlusies, ka dumpīgi iedvesmoti visi cilvēki neatmeta šo totally pointless, inert virtue signalling, bet zābaka nospiesti turpināja sautēties savos iemauktos. Savukārt, kad pienāca laiks iet uz veikalu, tad gan noraustījos un iemāvos kā pilsonis.
Ugh, man ir apātija, ka nav nekādas brīvības dienas, ka visi ir nojūgušies, pasaule deg un pludo, un maskas vienkārši tagad ir daļa no mūsu ģenētiskā setapa. Of course I will do my best to maintain my role in the resistance, bet es gribu sadoties ar visiem parējiem cilvēkiem rokās un kopīgi nenēsāt maskas, nevis vientuļi slapstīties un izliekties, ka man nonšalanti vienalga, vai mani džadžo.
- Post a comment