([info]methodrone) wrote on April 23rd, 2021 at 08:27 pm
Šodien kopš.. varbūt decembra? novembra? oktobra? pirmo reizi gāju pastaigāt pa veikaliem. Staigāšana pa veikaliem ir viena no smagākajām lietām dzīvē, un nevis tāpēc ka nogurst kājas un piemeklē slāpes, bet gan tāpēc, ka ja ir gana estētiskas acis, tad trejtūkstošdeviņi skaistumiņi kā neganti āķīši traucas tev sirdī. Tik daudz smuku topiņu, un raibu kleitiņu, un stilīgu tīkreklu, un romatisku svārku, un veļiņa un čībiņas, un pat krūzes un dīvaini objekti ko likt uz iekštelpu virsmām. Kādu aizsvilušos mirkli tu nešpetni perini pie sevis, ka.. after all, why not? why shouldn't i?

Bet tad es atceros, ka man jau mājās ir viens tīkrekls un veca nodilusi kleita. Ka es taupu naudu, jo esmu apzinīgs pieaugušais ar nākotnes pienākumiem. Ka man nevajag priekšmetus un lietas, jo manas smadzenes pašas māk spontāni sintezēt DMT un dvēsele arī māk tripot normāli. Tad es saldsērīgi vienaldzīgi paeju garām citām meitenēm, kas sarkaniem vaigiem šķirsta lupatu krāvumus, un nonšalantā solī izkāpju uz saulainā trotuāra, norauju masku un ieelpoju svaigo pilsētas izpūtes gāžu gaisu, uzlieku saulesbrilles. Pa ceļam uz mājām nopērku malto gaļu pa £1.60 un chopped tomatos in a can pa £ 0.40 un aizeju no jūsu krāšnā life-affirming-and-distracting kapitālisma burziņa.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: