Atkal jau nežēlīgās ievas.

Es nevaru tā vienkārši iet un viņas smaržot.. tā it kā viņas būtu kaut kādas tulpes. Es negribu viņas lauzt un nest mājās, kā kaut kāds asinskārs nezvērs. Un es nevaru no viņām izvairīties, jo es zinu, ka viņas tur ir un neiešana pie viņām ir prasts bad faith. Es nezinu ko darīt un ar šādu sajūtu katru pavasari ir jādzīvo. Jāskaita un jāpieskata viņu krāšņuma dienas un stundas.. ka tikai ziedlapiņa neatveras, ka tikai slepeni neizgaro nebūtībā, ka tikai nenokrīt. Es to nesauktu par dzīvošanu, bet gan totālu dezorientāciju, mokpilnu cīņu un knapu izdzīvošanu.