Good attempt, bet es domāju, ka gausties par dzīvi ir the most irrevocable human thing.

Pat ja es aizbrauktu uz Indiju un afektā šausminātos kādu nedēļu, es tik pat relaksēti atbrauktu atpakaļ, un vēl mēc nedēļas, gaustos par to, ka visi ripe avokado izpirkti un ka parki pārāk pilni. Esmu ceļojusi uz nabadzīgām/crowded vietam, un tā ir dinamika kā pēc pulksteņa.

Es nezinu, kam jānotiek, lai cilvēks pārstatu gausties. Varbūt kaut kādam NDE, vai monumentālam DMT trip.

Bet it is not necessarily that bad. Man šķiet, ka gaušanās un neapmierinātība ir cilvēkos ieprogrammēta, lai arvien uzmeklētu progresu un labāku, gudrāku, patiesāku esības modeli. Es nedomāju, ka ideāla esība ir Indijas slamos, ne arī nomācošajā rietumu treknībā. Those are just inputs to synthesize heart understandings.

Tāpēc man arī šķiet, ka pandēmija ir likumsakarīga, un noderīga mācība. I just don't know to what end and how everything fits in.