Gan pārsteigums gan apstiprinājums, gan nožēla gan atvieglojums, ka vientulība saglabājas, ka to var paturēt sev arvien. Nekas to nesatricina, nekas to nekliedē. Lai kādi mirdzošie esības mutuļi savērptos šad tad, arvien prāts nomierinās un rūgteni cēli dodas jau dziļāk iekšā izsenajā pamatstāvoklī kā mājās, kas ir visdziļākā likumsakarība savā necaursitamībā. Sirds tikmēr vēl mazliet trīsuļo un smilkst, par katru vientulības pierādījumu kā skaudru zaudējumu. Bet prāts zina labāk un nekad nebija aizmirsis, un ņem sirdi aiz rociņas kā bērnu, iet vienatnē mājās.

Neatrast neko priekš sevis šajā pasaulē.