Kā jau ar visām lietām dzīvē, tur kur pietrūkst pārliecības, tur iestājas ticība: darbība kas balstīta ticībā.

Tieši pavisam loģiskā nepieciešamība bezgalīgi apšaubīt/intelektuāli čalendžot realitāti kā tādu, pamudina cilvēku atrast veiksmīgāko algoritmu pēc kura vadīt savu dzīvi un to izskaidrot.

Ja to visu atņem, tad jau cilvēks ir tikai savāds molekulu kopums, kas veidots no atomiem, kas veidoti no neizskaidrojamas tumšās enerģijas pārsvarā, kas kaut ko dara un tirinās pats nesaprotot kā un kāpēc. Bet ja es zinu, kas man patīk un es gribu dzīvot godrprātīgu dzīvi, ticot, ka tas ir labi tādai būtnei kā man, tad es varu no rīta uztaisīt kafiju un sākt riktēties.

Es pieļauju, ka es varbūt esmu rets frīks, kurai prāts tik ļoti pieprasa struktūru. Ka citi cilvēki vienkārši dzīvo nešauboties un nepieprasot atbildes, nemaz negribot zināt kas šis viss ir un kas ir viņi un viņu dzīves. Bet man to dikti vajag. Man pavisam nav interesanti un entuziasms dzīvot, ja es uz pasauli un esību neskatos kā uz kaut ko ar stāstu un nozīmi.