Neviens viņiem negrib atņemt nekādas tiesības kā cilvēkiem, vnk tāpat kā māsām "nav tiesību" apprecēt savus brāļus, vai mātei apprecēt savu dēlu, tā arī "bērna mātes partnerei" gluži vienkārši "nav tiesību" skaitīties "kā tēvam". Palīdzēt, sakot taisnību, nozīmē tieši šo - neļauties mēģinājumiem sentimentālu jūtu vadībā pārrakstīt to, ko mēs neesam nolikuši, un ko cilvēciskās kopābūšanas gadu tūkstošu pieredze nepazīst.

Vēlreiz - "netradicionālas ģimenes" pēc būtības nav ģimenes. Es nevaru trīsstūri nosaukt par četrstūri, vai draudzību par biznesa sakariem. T.i., labi, cilvēks var visu ko nosaukt, bet tas neko nenozīmē, jo mēs neesam dievi, mēs neradām sevi un neesam nolikuši to, kā iekārtota daba. Nesaprotu, kāpēc tradicionālistus šeit sauc par necilvēcīgiem. Vai piekrišanai vienmēr ir automātiski cilvēcīga? Varbūt necilvēcīgi, neiejūtīgi pret sevi, partneri, sabiedrību un ispējamo bērnu ir veidot dīvainus, neiespējamus savienību modeļus, turklāt vēl prasot valstij tos atzīt kā vienlīdz priviliģētus.