Kāds sakars vienai no cilvēku izpīpētām sabiedriskās kārtības formām - demokrātijai - ar dievišķo patiesību?

Centra, vidusceļa nav. Ir vai nu patiesība, vai meli, aplamība. Vai nu patiesība atspēko maldus un tad tie gaist, pārejot patiesības nometnē, vai arī meli nomāc patiesību un tad visi dzīvo kā vēl nesenā pagātnē LV vai šodien Zviedrijā, rietumu lielpilsētās, Kanādā. Lai jūsu jā ir jā un nē ir nē. Patiesība ir visnotaļ nedemokrātiska. Meliem savukārt ir tendence būt demokrātiskiem, balstītiem vairākuma varā. Ne velti D. Valstību nemaz neapraksta kā demokrātiju, bet gan kā monarhiju.