Jā, tā "mūsējo" problēma un ieguvums. Ka reāli par ģimeni cepās galvenokārt un izteikti kristieši, pagāni un agnostiķi tikai pieklibo nopakaļus - pat ja mēs mēģinām neizmantot teoloģiskus argumentus! - un tik un tā mums šo "tradicionālo" sanāk izklāstīt visnepārprotami skaidrāk, jo kad visi vadži lūzt un neviens vairs nesaprot, kur rīti vai vakari, kristieši vnk saka: "Dievs teica un to un to, Dievs radīja vīrieti un sievieti, un teica- augļojieties un vairojieties". Filozofija var saprast to pašu, bet vienmēr paliek kaut kāda ambivalence, nepārprotamas autoritātes trūkums. Līdzīgi ir abortu jautājumā - mēs lieliski varam pamatot nedzimušas, topošas personas tiesības dzīvot, nepiesaucot neko reliģisku, bet tik un tā - vārds "persona" un tās neaizskarāmība otrai pusei nerezonē, jo acīmredzot rietumos šis neitrālais vārdiņš vēsturiski ir pārāk savijies ar teoloģisko substanci, redz, "persona ir svēta", un, protams, ka stūrgalvīgi ciniķi to nesapratīs, lai vai cik racionāli mēģinātu viņiem to skaidrot.