Ir dažādi veidi, kā vairot un čanelot kopību neizbēgami hierarhiskā pasaulē. Mēs jau 100-200 gadus dzīvojam visnotaļ vienlīdzīgā un egalitārā eksperimentā, bet es neredzu, ka cilvēki būtu kļuvuši kaut kā vienotāki, vairāk ap kopīgo pulcējušies, samierināti utt. Varbūt mūsu it kā egalitārā politiskā iekārta tikai vairo atomizāciju, sašķeltību, vientulību, nevienlīdzību utt, kamēr oficiāli visi esot "vienlīdzīgi likuma priekšā un ar vienādām tiesībām".

Tas ir tradicionālisma pluss un mīnuss. Tradicionālisti sevišķi nereflektē par tradīciju - viņi to dzīvo un intuitīvi iemieso ikdienas žestos, tāpēc to ir tik grūti pamatot, kad kāds triksteris nostāda fakta priekšā un apsūdz iesūnotībā. Jā, skaidrot un pamatot var, tas nereti sanāk spēcīgi un eleganti, tomēr īstu tradicionālistu nepamet sajūta, ka šī taisnošanās savā ziņā ir nepieklājīga, nevietā, ka tā ir kaut kāda svētuma apgānīšana.