Labklājība nav "visu visiem", sabiedrības ir daudz niansētākas un daudzslāņainākas par abstrakto "visi ir indivīdi, atomi, un kā tādi vienādi likuma priekšā". Tā, piemēram, ja ir svarīga visas sabiedrības labklājība, ir jādomā par šīs sabiedrības asinsriti, organismu, kurā būtiski, dzīvībai svarīgi pamatorgāni ir tieši ģimenes - normālās, dabīgās, noturīgās ģimenes ar bērniem, līdz ar to valstij šāda veida savienības būtu īpaši jāaizsargā un jāpriviliģē. Visu nonivelējot un salaižot vienā putrā, sakot, ka "nav nekādu atšķirību", atceļot robežas šādas savienības un valsts dotas labklājības princips tiek izmests patvaļīgu gadījuma raksturu miskastē, nevis pavairots.
Es vienkārši nevaru tagad piezvanīt vienam savam labam draugam un teikt,"klau, sareģistrējam šo kā Ļoti Lielu Draudzību, lai valsts mums dotu kādus labumus." Tas ir joks, nenopietni, sabiedrības tā nefunkcionē.

Cita lieta - varbūt kompromiss - ir t.s. juridiski atzītas vienotas mājsaimniecības institūts, par ko tagad sāk runāt, un kur arī baznīcas varētu piekāpties, ja to nekādi nesaistītu ar laulības vai ģimenes konceptu. Tiesa, mēs zinām, ka aktīvisti ar to nesamierināsies, jo "nekādu robežu nedrīkst būt, visu visiem!"