Kāpēc ideāls? Tas ir fakts, no kura, kā jau salauztā pasaulē, ir atkāpes. Kāpēc lai tas mazinātu normas un kārtības spēku? Dievs ir kārtības, nevis nekārtības. Dabīgajai ģimenei ar ticību ir mazs sakars - tas vienkārši ir fakts, ka bērni pasaulē nāk noteiktā kārtībā un viņiem vislabāk augt noteiktā ģimenes modelī. Ir kaut kas tāds kā vīrietis, ir kaut kas tāds kā sieviete, abu savienību sauc par laulību un abiem laižot pasaulē bērnu rodas ģimene. Kas tur grūts? Kāpēc tas ir tik kontrversāli? Tas, ka realitāte ir salauzta, nenozīme, ka realitātē ir pilnīgākas un nepilnīgākas lietu instances. Trīskājains suns nav tik pilnīgs suns kā četrkājains. Iedzimts alkoholisms ir nepilnīgāka cilvēkbūšanas forma kā piedzimt bez šādas noslieces. Kā šie defekti maina normālstāvokli? Mēs vispār šos defektus saprotam tikai uz optimālā stāvokļa fona un atsaucoties uz to. Jēzus neatceļ dievišķi nolikto kārtību, viņš to piepilda, svētī un ētiskajā ziņā paaugstina līdz maksimālijām (t.sk. laulību un bērnu jautājumos). Kāpēc salkana zemiešu izpratne par "mīlestību" ir jāuzdod par dievišķo mīlestību? Kāpēc mēģinājumi pārkonstruēt un pārkodēt dievišķo kārtību jāuzdod par mīlestības un iecietības paveidu?