Lai ir Dieva iekārtota cilvēku daba un optimāla esība, uz ideālu vienmēr ir patīkami un derīgi tiekties. Bet problēmas sākas tur, kur katram cilvēkam neatļauj pašam nonākt pie šīs ticības (ar Dieva žēlsirdību, Svēto Garu, pat otra uzmundrinājumu un mācību), bet grib to rupji iemaukt ģīmī. Vēl problēmas rodas tur, kur ir Dieva Kārtības vs. Realitātes sadursme. Man bieži šķiet, ka kristiešiem prātā un sirdī ir tāda utopiska, bībeliska paradīze, kas vēl nav uz Zemes notikusi, vismaz ne visiem un ne viennozīmīgi tāda ir iespējama. Realitāte ir reāli salauzta un dīvaina, un tās nicināšana, atsacīšanās no tās, vai tās apkarošana, manā skatījumā ir spļāviens arī Dieva sejā. Ko iesāksim ar visiem tiem nabaga kritušajiem - brutalizēsim un pakļausim? Jo Dievs un Jēzus tā darītu?

Man var pārmest pasivitāti garīgos jautajumos, bet tikai tāpēc, ka mani vēl nekas no Jēzus nav pārliecinājis par psiholoģisku vai fizisku vardarību.

Tas, ka pasaule iet cauri savādai pazudušā dēla fāzei, nenozīmē, ka Dieva Kārtība tiek lauzta.