([info]methodrone) wrote on January 18th, 2021 at 09:06 am
Puķītes.
Agrāk vai vēlāk dzīvē tu dzīvē saproti, ka vienīgais, kas ir manos spēkos ir priecāties par to, kas man ir dāvāts. Vai arī bieži/drīzāk, ka priecāšanās par to kas man ir, ir vienīgā iespēja saglabāt dvēseli. Intuitīvi tas ir mans uzdevums, jo dvēseles nosargāšana ir esības uzdevums.

Jo dzīve atņem un atņem, pakāpeniski un arvien ātrāk. Un vienā brīdī atņemts top tik daudz, ka tu apjūc un apstājies kā bailīgs trusītis. Un tieši tajos brīžos atnāk sapratne, kā pamudinājums, pieķerties tiem brīsniņiem, cilvēkiem, pieredzēm un mīļajām lietām, kas vēl ir palikušas. Tad arī rodas jauna atklāsme, ka nav gluži tā, ka mīļās lietas ir uz rokas pirkstiem saskaitāmas, ka viņu ir krietni daudz un pietiekami vēl ilgam laikam. Un tas ir neskaitot vēl nezināmās mīļās lietas, kas kā pēc labsirdīga fizikas likuma uzrodas par spīti saltajai laika upei atņēmējai un projām nesējai.

Tad tu attopies mazliet saldsērīgā un maigā omā, un sāc domāt par visām mīļajām lietām, kas tev kā stādiņi, kā mīlestības dārzs aug un krāšņojas pāri durvju slieksnim. Tu tur uzreiz gribi iet un priecāties, cik vien ilgi debesis atļaus. Un tad atkal, kā vislabsirdīgākais fizikas likums, dārzs atdzīvojas un kļūst milzīgs ar portāliem uz citām dimensijām arī.

Atkal: Neturēt prātā to, kas nav bijis un vairs nebūs, jo tas ir pretdabiski un padara tevi ļaunīgu, stress->skumjas->dusmas->ļaunums->huiņas->major voblas.

Arvien: Redzēt bezgalību, kas uzzied no vismazākajām puķītēm tev pie kājām.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: