Tātadiņās cancel culture ir ienākusi arī Cibā. Mazajā, mīļajā cibiņā, kas šķita kā slepens, drošuma mākonītis cietsirdīgi aukstajā pasaules vētrā. Bet cik muļķīgi no manis tā bija domāt.. armagedons nesaudzēs nevienu pasaules stūrīti.

Viss, ko es varu pateikt, ir ka es šajā sakarā jūtos kā Drošsirdis jutās par Skotiju. Nebučosu nekādas emblēmas un neteikšu nekādus slienu vārdus. Labāk, lai sarauj mani trejdeviņos gabalos un izkaisa nešķīstās renstelēs, bet Word is my Passion and it shall be until it is no longer.

Ja kāds paņemtu visus manus depresuhas ierakstus, pārtulkotu un izsūtītu pa pasauli, es tikai cerētu, ka tas ir godprātīgs tulkojums. Jo es no visas sirsniņas gribētu, lai mans vaidulīgais voblogs kļūtu par literāru izdevumu. Es šeit tāpat rakstu tikai tāpēc, ka neviens negrib klausīties ne manās vaimanās ne manās mazajās iedvesmiņās. Un man pašai nekad nepietiek spēciņa, pasaulei parādīt savu autentisko, neglīto vaigu, so ja kāds to izdarītu manā vietā, varbūt es būtu pateicību parādā? That said, es jau viņu kautrīgi tāpat rādu, bet cilvēki mēdz iet projām, kad tas notiek. Tāpēc, ja visi no manis novērstos uzzinot par to, ka es domāju, ka dažas dienas pasaule ir sājš puveklis, un dažas tā ir Dieviņa psihedēlija, tad es justos pat vēl labāk, jo man vairs nebūtu izmisīgi jāķerstās pēc cilvēkiem, kam patīk tikai tā manis daļa, kas mazgā grīdas vai tur mēteli veikalā, vai aizdod naudu, vai smejās par sevi lai citiem būtu jautri.

Kad Džordanam Pītersonam un Jehovas Lieciniekiem par visu izrādīsies taisnība, jūs visi nožēlosiet, ka domājāt, ka pasaule ir kaut kāds nonšalans supermārkets. Bet nekad nav par vēlu atģisties.