Kopumā cilvēkiem šķiet tāds apātisks pohujisms ir iestājies. Tā it kā kāds būtu atcēlis Jēzus atnākšanu, bet dzīvot uz priekšu jāturpina - notiks, kas notiks, sātanam uz ielas paej garām katru dienu kā pieturai. Bet varbūt tikai man..

Jau gada sākumā man bija sajūta, ka ir kaut kāda bezcerīga čerņa šogad.. ne tāda kā parasti, ne vobla. Bet tieši bezcerīga čerņa, kad neienāk prātā neviena lieta, kas mirdzinātu cerības stariņu. 1. janvāris, 2. janvāris, 3.ais bet viss jūtas nekāds. Viss pārējais šogad ir bijis tik secīgs un likumsakarīgs, kā pelējums aiz mana skapja. Protams, ka es godprātīgi un uzcītīgi iztukšošu skapi, ar saviem padomju meitenes zilumainajiem bet uzticami stiprajiem elkoņiem atgrūdīšu skapi no sienas un ar straujiem, tvirtiem vēzieniem notriekšu šo pelējumu ellē. Jo tā ir mana dzīve, šis putekļu klons un Londonas Terēze.

Es tik ļoti vēlos projām. Es šodien darbā sev atļāvos mazu brīsniņu, kurā es tik gauži dvēselē smilkstēju par to, cik ļoti es vēlos projām. Es gribu, lai kāds atnāk un mani aizved tālu projām; cik ļoti man sāp šeit sevi nīcināt. Vēlāk es gāju cauri aukstam, trūdošam rudens parkam un negribīgi izlēmu, ka, lai arī man jaunībā bija cerības un sapņi, es biju tā kas pati neko no tā nepiepildīju, tāpēc tagad šī ir mana dzīve, no kuras mani neviens nepaņems aiz rokas un neaizvedīs.

Viss ko es vairs iespēju, ir klusiņām iztēloties, kā stundām vai dienām klausos skumīgā sprediķītī Torņkalna Baznīcā, jo tā ir vienīgā baznīca, kuru es zinu, un vienīgā vieta, kas ir visa beigas.

Es nemaz nebrīnos, ka veciem cilvēkiem piemetās demence.. pēc tam, kad visas cerības un sapņi ir sagruvuši, no tevis sevī ir palicis tik maz vai vispār nemaz, ka tu sajūties kā tukšs spoks, bez atmiņām, bez domām, bez cerībām ko nepiepildīji, vispār nekādiem sapņiem. Ir tikai tukša, pelēka inerta tagadne.