es šodien tieši domāju par kokiem un to, cik patiesībā bezbožna kruta ir tas, ka man tētis viss kaut kur pamanījies stādīt kokus. vienu sarkano dižskabārdi viņš iestādīja Kuldīgā, netālu no rumbas. vēl vienu tādu viņš iestādīja pie mūsu deviņstāvenes, kad mani brāļi bija sīki, un tagad tas ir izaudzis līdz kaut kādam ceturtajam stāvam. viņš mājas otrā pusē gan iestādīja arī eglīti, bet tai krievi uz katriem ziemassvētkiem grieza nost galotni, un viņa ir baigi noplukusi un bēdīga. labi, tas laikam nebija nekādā kontekstā, es vienkārši arī šodien domāju par kokiem.