Rīt jāatgriežas darbā, pēc 8 mēnešiem.

Pirmā tikšanās ar bosiem un kolēģiem bija jau piektdien. Abi priekšnieki, stāstot par pandēmijas laika grūtībām, izplūda asarās. Nebiju vēl redzējusi savu priekšnieku raudam.. palika šķērmīgi.

Visa sajūta visapkārt ir kā pēc katastrofas, nevienam nav priecīgs prāts.. tikai tāds garīgs prāts, kas samierinās ar krīzi un turpina izdzīvot. Gan jau ar laiku visu pārņems aizmirstības inerce.

Bet man negribas iet uz darbu. Es vairs nevaru iztēloties, ka savu enerģiju veltītu kam citam, kā savām mājām un R. Es pēdējos mēnešus esmu tik daudz R palīdzējusi un veltījusies, ka škiet savādi un nepatīkami, ka man tagad būs jāveltās svešiem cilvēkiem. Es gribētu iet prom no darba un kļūt par pilna laika mājsaimnieci, lai es varu saimniekot savās labajās mājās. Bet nauda.