Pēdējās nedēļas es esmu vairrākārt braukusi ar riteni vai gājusi bezjēdzīgi sēdēt uz parku. Tā šķiet vienīgā, likumsakarīgā un pareizā lieta ko darīt. Vienkārši sēdēt dabā šķiet kā vienīgā lieta, ko es dzīvē daru, kas ir pareiza, pieņemama, saprātīga, bezpretencioza. Sēdēt dabā un gaidīt, un domāt savas vājās, tumšās domiņas par to, ka aiz parka nekā vairāk nav un nebūs. Parks ir vienīgā dabas saliņa, kas ir atlikusi no īstenības, kur var patverties.

Varbūt man šo laiku, un dzīvi, būtu vieglāk pārdzīvot, ja es nebūtu tik antisociāla, ja man būtu draugi, un ja es spētu labāk uzturēt kontaktus ar ģimeni. Tikmēr manas dienas plūst starp tveršanos pie viņa, kā pie vienīgā esības mani negribīgā salmiņa, un skaudras norobežošanās vientulībā, jo es esmu patstāvīga sieviete ar savu aizraujošo pašas dzīvi. Bet man nav vispār nekāda dzīve. Es jūtos, kā kosmonauts iesprūdis kosmosa stacijā, bez piezemēšanās datuma. Man pietiek pārtikas bezgalībai, un es vienmēr varu skatīties ārā pa logu uz tālajām, aukstajām zvaigznēm.. filozofēt maniakālus domu labirintus un ik pa laikam ieslīgt atbrīvojošā miegā. Bet limbo arvien sīciņi un nīcinoši sēc man ausī, kā plaisa visā. Un es velnešķīgi alkstu, lai kādu dienu mana stacija sasprāgst klusajā kosmosa vakūmā, lai būtu miers.