Redzēju divus kārtējos sapņus, pēc kuriem pamostoties rēgojas blāvi tumša un rūgti noguruša Junga seja, kas rauc uzacis un grozās no vienas puses uz otru baisā likteņa pusi.

Katru reizi, kad es redzu kaut ko tādu sapņos, es no sirds noticu, ka tas ir slikts priekšvēstnesis manai dzīvei. Bet ja paveicas, nīgruma un apātijas ir tik daudz, ka būtībā pohuj.

*

Vēl man radās smieklīga doma, ka lokdauns, kopā ar varzu post-huiņu, ir tieši kaut kas tāds, ko nekompetents cilvēks kā es varētu netīšām izdarīt, ja nokļūtu valdībā. Un pēc tam ar sarkanu seju tupētu savā ozolkoka ofisā un dzertu rūgtu vermutiņu klausoties Blur 'No Distance Left to Run' līdz bezgalībai.

Mani vārgi plosās tā sajūta, ka ir ragey būt atkarīgai no sistēmas, kas ar vienu teikumu var aizslaucīt visu realitāti, un likt tev kūņoties renstelē kā badīgai dēlei! Man gribas dzīvē sasniegt tādu brīvi, ka jebkuras ziņas es spētu uztvert kā 'Ko atkal tie rasbainieki ārpusē meņģējas..negantnieki un antiņi, hi hi.' Pēc tam es pat sliktuma atmiņas atblāzmas ēnu nepaturētu savā prātā, un skandinādama meldiņu, cilpotu novākt dilles, salātus, gurķus un redīsus, ko sagriezt salātiem ar krējumu priekš vakariņām.

Tajā pašā laikā, nu jau es zinu, ka ir par vēlu. Ka es visu atlikušo dzīvi pavadīšu sapņojot par šādiem priecīgiem scenārijiņiem, kamēr pati būšu truli piesaistīta sakārņu cirkam. I guess I just have to make the best / not worst of it.