Man ir totāli skumji. Labi, es to necentīšos mainīt un vienkārši peldēšu skumības liegajā sīrupā. Bet tagad mani māc slodzīga apziņa, ka dzīve nekad neatgriezīsies. Bet ne jau par to man ir skumji.. skumji, jo nepatīkamā dzīve pirms tam bija drošāka. Bet tagad man būs nedrošības un nepatīkamības kombinācija. Šķiet R manā dzīvē ir mainījis daudz, bet arī pavisam maz. Man vēlaizvien nav sirdsdrauga, mana sirds vēlaizvien ir vienmuļa. Kā tas var būt, ka glāze vīna un trāpīga dziesma spēj sniegt vairāk tuvības nekā cilvēks. Mana vienīgā cerība, ka šāda tuvība tiek sniegta demonam nevis man. Bet kas ir man-ība, kas gan es esmu, ja ne savs demons.. mēs esam kopā dzīvojuši tik ilgi un tuvi. Tieši dēļ viņa es jūtos tik attālināta no pavasara ziedoņa skaistības un smaržas..smaržas.. Es zinu, es jūtu, ka esmu cita šķirne, nevis tīrā skaistība, kas ir daba un ievainojamība un vieglā atdzimstība. Es nemainos un negribu manīties un nevaru mainīties, tā ir mana pazīme par ko es raudu un raudu.

Es dzeru simts vīnus un skumstu, un tik cik vīnus es dzeru, tik vairāk es skumstu, tad es skumstu vēl vairāk, un vēl autentiskāk.

Dažas šīsnedēļas pārdomas:

Dominikam Rābam ir pelēka seja un visi viņa vārdi trīc, bet vakaros viņš gardi paēd un atpūšas savā komfortablajā un estētiskajā mājā ar dārzu līdz mūža galam bez uztraukumiem.

Man ir skaudība, ka Grimes un Bat for Lashes dzemdē bērnus, kamēr es nekas nebūšu ģimene un mamma.

Es gribu lai cietums beidzas, bet es negribu atgriezties darbā un vispār dzīvē.

Normālīguma izlikšanās paliek grūta un pat neiespējama, bet es turpinu neveikli stādīt garšvielas, matiolas un cūkupupas.

Es nevaru piespiest R savest kārtībā viņa biznesu, bet doma, ka viss pajuks ir vēl apātiskāka. Tā nu es raustos starp histērisku viedokļa uzkundzēšanos un vēlmi palikt maigai nezinītei, kas vismaz ir romantiska.

Es nepaļaujos uz Dievu, jo kā parasti Viņš savu plānu ir iekārtojis tā, ka tas jūtas kā neveikla glumjība.