Vieniigais, ko cilveeks var dariit, ir aatri aizmirst savas un citu kljuudas. Nevis iztaisiit taas par kaut kaadu saatana dzimumu.

Tachu dazhreiz man shkjiet, ka tik aatra aizmirshana arii ir sava veida netikls dzimums.

Vienkaarshi klausies savaa sirdii, vinji saka. Bet sirds ir attaala atbalss no neaizsniedzamas dimensijas primordiaalajaam dziileem, karoche vinju nevar ne sadzirdeet ne prast.

Vinji saka, nu bet tad neuztraucies tik daudz. Njem piemeeru no mezhoniigaa cilveeka. Ne vinjsh uztraucas par to ko eed, ne to kur gulj, pat par kakaashanu kruumos un devinjpadsmit beerniem neuztraucaas. Jo uztraukshanaas equals naricisisms, un tas ir nesmuki un tizli, passe, un veel arii ljauni piedevaam.

A kur tad man deeties? Aizmirst kljuudas vai neaizmirst, mineet sirds murmuleeshanu vai pieslieties praata inertajai apokalipsei, uztraukties vai neuztraukties, buut vai nebuut, pabuut, nepabuut, nee, jaa, vai, vai arii?

No shii visa, liidz shim, par dziivi man tieshaam ir tikai viens secinaajums - neuztraukties. Pat ja ir iemesls uztraukties, uztraukshanaas nepaliidz ne tad, kad ir iemesla, ne tad kad nav iemesla. Paarsvaraa iemesla uztraukties nav, jeb tas gluzhi nav iemesls uztraukties - beigaas taa izraadaas garlaiciiba un tuukstoshaa dziives shablonu atkaartohsnaas. Kaapeec man uztraukties par to, par ko citi ir tuukshtosh-trejdevinju reizi jau uztraukushies? Labaak tad uztraukties par kaut ko unikaalu - bet taads nekas nav, ha haa!

Man ljoti gardi dahzreiz patiik uz sevi skatiities no malas, kaa uz parastu, videeju sievieti, kura uztraucas par visaam videeji-parastajaam sievieshu lietaam. Un vai nav zheeliigi, ka taa arii ir, tikai man savaa ieizoleetajaa praatiinjaa shkjiet, ka taa ir kaut kaada esteetiska koncepcija un dziljaa, neprecendenteetaa filozofija.