Piemēram, "mūžīgās diskusijas" apoloģēts Hābermāss saka, ka tas viss ir feini, jo masu demokrātijas laikā individuālas uzstāšanās vairs pat nav domātas parlamentārajā telpā klātesošajiem, bet gan iestudētas kā performances, show-off, virtue signalling medijiem un potenciālajiem vēlētājiem, un šādi māģiskā veidā parlamentā tiek "reprezentēta" tauta.
Ja tas nav ciniski no teorētiķa puses, tad es vispār nezinu, kas ir cinisms.