Es nedomāju, ka visādi drausmīgi notikumi ir kaut kāda twisted mācību stunda, jo tad tas tos notikumus attaisnotu un pateiktu, ka jā tam tā vajadzēja notikt, tas bija pareizi un tev jāsamierinās ar savu jēriņa lomu. Viens mācītājs tā teica. Tieši otrādi - nav jāmeklē iemesli drausmīgiem notikumiem. Tikai esi spiests aptvert, ka ir tāds ļaunums, kas cilvēkus padara par briesmoņiem. Un ja kāds šeit ir jāienīst tad demoni un velns, kuru ietekmē cilvēki degradējas.

Es bieži domāju, cik daudz vispār spētu jebko pateikt, ja ar mani notiktu kas drausmīgs. Jo dusmas un sāpes padara aklu aiz to intensitātes, un tur varbūt neko nevar padarīt. Bet es arī novēroju pie sevis, kad jūtos visdrausmīgāk, kad notiek vissliktākais, es nelūdzos velnam, bet gan Dievam.

Par to godāšanu, es nezinu atbildi. Vienreiz klausījos sprediķi kur tieši bija līdzīgs jautājums, kā godāt tādus tēvus un mātes kas ir bijuši ļauni. Mācītājs teica, ka jāgodā tikai tas plikais fakts, ka viņi ir iemesls kāpēc eksistē un kāpēc tev ir iespēja pieredzēt esību.

Redzi, man generally ir sajūta ka esība ir laba, bet es esmu tā kas ir corrupted. Bet tev varbūt ir sajūta, ka esība ir slikta, tāpēc nav nemaz vērts godāt faktu ka esi dzīvs?