Es it kā piekrītu, bet stragloju apjēgt kā pret šiem cilvēkiem izturēties, kamēr nav skaidrības vai brīvā griba eksistē. Un cik ļaunuma ir ideoloģijā, and the possession of it, cik pašā cilvēkā.

Vienīgais, kas ir skaidrs, ka liberation does indeed lie in the strength of the individual, or more like in the individual's capability to see clearly, to resist the demon of ideology and to transcend. Tāpēc, ja gribas kādu paglābt no ideoloģijas valgiem, tad to šķiet var izdarīt tikai sasniedzot cilvēku viens pret vienu, tā lai viņš tev atveras un tevi dzird, nevis nicinot un uzbrūkot. Then again, vai uzbrukšana notiek cilvēkam vai ideoloģijai? Karoče, vai vispār ir iespējams nošķirt cilvēku no naratīva?