Es pēdējās nedēļas speciāli katru vakaru no sirds eju gulēt un pasūtu sev konkrētus sapņus, bet vienmēr nokļūstu pavisam remdenos vai pārvārītos sapņos, kur nekas nenotiek, pēc tam vēl nekas nenotiek un viss beidzas ar to, ka nekas nenotiek. Vazājos pa tām pašām vecajām mājām, gar kokiem, līst, cilvēki man kaut ko ļečī, kaut kāda izbesījusies kataklizma, un garlaicīgs apmulsums. Vakar piemēram es kādu brīdi braucu ar 15. trolejbusu, pēc tam ar 2. trolejbusu, tad kādu brīdi staigāju pa ielu tukšā pilsētā. Lielāko dzīves laiku man šķiet, ka transcendentāla psihe ir mīts, un tad kad tā nešķiet, tad tā ar laiku kļūst smeldzīgi gaistoša ilūzija.