Kauzālā sekvence ir savāda un paradoksāla, un tas ir cilvēku urgent uzdevums viņu saprast, pirms ir par vēlu.

No vienas puses, es pilnīgi saprotu, ka daļa iemesla ir pasargāt cilvēkus no sāpēm. Bet kā var nepamanīt prātam neaptverami klajo un jā-eksistenciāli bīstamo blakni - brīvās runas aizliegšanu. Būtībā šāda palīdzība ir reizē vardarbība pret brīvo runu, tātad pret cilvēkiem. Tātad, palīdzot minoritātei cilvēku, tiek nodarīts pāri visiem pārējiem neatkarīgi no viņu runas motivācijas. Plus, kāda tieši ir motivācija palīdzēt cilvēkiem, "pasargājot" viņus no nekomfortablām situācijām? Dabā ir bezgalīgi daudz analoģiju tam, kā nekomfortablas situācijas ir neatsverams esības aspekts un neavar neapdomīgi tikt iemests kategorijā "slikts-anihilēt." Varbūt sievietēm pārstāt dzemdēt bērnus, jo tas ir nekomfortabli? Vai tiešām varētu būt tā, ka sociālie lēmēji un leģislatori vienkārši ir ļoti pavirši, nav iedziļinājušies cilvēku psihē - kas cilvēkam nāk par labu un kas par sliktu?

No vienas puses es ļoti negribu domāt, ka aiz šādām sociālām iniciatīvām ir kaut kas apzināti ļauns un es negribu domāt ka šīs iniciatīvas ir vājas dēļ cilvēku paviršās, muļķīgās domāšanas. Un vistrakākais ir, ka šķiet ir tik maz, ja nemaz, cilvēku šo iniciatīvu aprindās, kas pirms ko izlemtu, septiņreiz nomērītu.

Bet then again, varbūt ir mazliet autistiski domāt, ka runas likums visus uzreiz notiesās, jo zināms, ka cilvēki pret likumiem tāpat izturas ambivalenti un nevienozīmīgi. Es pieļauju, ka tie kas pieņem likumus nezina, ko viņi pieņem, un tie kas pārkāpj likums nezina, ka viņus pārkāpj, un visi ambivalenti dzīvos savā ambivalentumā bez lieliem zaudējumiem; un galu galā, varbūt vienīgais, kam tāds plakāts ir domāts ir, lai cilvekiem pateiktu: "Pls neapsaukājies, ok."