Bet jā, Bordāns ir mazais, brašais cīnītājs, ticīgais, nevis reālists. Un šo viņa ticīgumu var tikai apsveikt, pārāk rets tas ir Latvijas politikas muklājam. Bordāns ir ticīgais jau vien ar savu kraso atšķirību no nacionāļiem - viņa principiālā nostāja ir uz t.s. "tiesisko valsti" un 18.novembra LV, kas paredz striktu Ulmaņa Latvijas noliegumu, kas savukārt atkal ir nacionāļu jājamzirdziņš. Bordāns "tic", ka demokrātija un šķietami neitrāls tiesiskums visu atrisinās, bet reālists z i n a, ka parlamentārā LV savulaik un lielā mērā šobrīd, iztrūkstot stiprai izpildvarai, spēka centram vai kodolam, ir diezgan disfunkcionālas. Tieši tāpēc kolektīvā atmiņa vairāk pagodina reālismā dibinātos Ulmaņlaikus, nevis ideālistu un ticīgo parlamentārisma periodu.