Šorīt stāvot pie virtuves loga un tecinot bļodā ūdeni grīdas mazgāšanai, uz jumta malas pamanīju mazu gaiši brūnu putniņu ar zeltainiem spārniņiem un sarkanu galviņu. Viņš mīlīgi rosījās, ik pa laikam pavēršot savu glīto knābīti pret manu skatienu. Aiztaisījusi ūdeni turpināju uz viņu skatīties brīnoties, smaidot. Tikmēr dzīvojamā istabā skanēja Džonijs Kešs, un es domāju, vai putniņš dzird un tapēc skatās. Tad uz pretējā jumta malas pamanīju otru tādu pašu putniņu. Nekad tādus putniņus nebiju redzējusi, un abus vērojot turpināju priecīgi brīnīties, par negaidīto trauslo un mīļo skaistumu, kas mani apciemojis. Pēc tam mazgājot grīdu, mani pārņēma sirsnīga esības iedvesma, un kā važām nokrītot, es dziļi sajutu, cik svarīgi ir nebūt Kainam par spīti visam.
So zestfully canst thou sing?
And all this indignity,
With God’s consent, on thee!
Blinded ere yet a-wing
By the red-hot needle thou,
I stand and wonder how
So zestfully thou canst sing!
Resenting not such wrong,
Thy grievous pain forgot,
Eternal dark thy lot,
Groping thy whole life long;
After that stab of fire;
Enjailed in pitiless wire;
Resenting not such wrong!
Who hath charity? This bird.
Who suffereth long and is kind,
Is not provoked, though blind
And alive ensepulchred?
Who hopeth, endureth all things?
Who thinketh no evil, but sings?
Who is divine? This bird.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
