([info]methodrone) wrote on August 8th, 2018 at 10:15 pm
Hell is real.
Šodien beidzot noskatījos A Prayer Before Dawn, kas mani nesaviļiņoja tik ļoti kā cerēju. Mani laikam vairāk saviļiņo klusas ciešanas nekā brutālas ciešanas. Jau ar filmas pirmajiem kadriem secināju, ka hell is a place on earth, un mēģināju atkost eksistenciālo riekstu kāpēc Billijs ir tik nožēlojams. Varbūt viņš vienkārši gribēja noindēt to melno čūsku, kas ir viņā. Kā arī secināju, ka savādā, skaudrā nozīmē tāds cietums bija likumsakarīga vieta priekš viņa. Ka dažreiz elle ir vieta uz kuru cilvēki iet vienkārši aiz spītības un nožēlojamības un slēpta izmisuma. Elle, kas pēc tam izvēršas par žēlastību. General hellishness mijās ar bēgšanu no sāpēm agresijā vai apātijā. Domāju, kāpēc cilvēkiem nepietiek ar mazliet elles, kāpēc viņiem speciāli vajag kāpt apakšzemē un kauties ar demoniem, lai iznāktu otrā pusē? Kāpēc viņi speciāli uzmeklē demonus ar kuriem kauties? Visu filmas laiku nepameta sajūta, ka Billijs kaujas pats ar sevi nevis desmit dažādiem taizemiešiem. Vēl man filmā vispār diezgan aizkustināja mazās, kristāldzidrās sviedru lāsītes, kas ripinājās pār dažādām Billija ķermeņa daļām. Tagad man šausmīgi sāp galva, kas man nekad nesāp, kas varbūt nozīmē, ka filma mani tomēr ietekmēja kādā savādā līmenī.

 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: