"Even Jesus wasn't always in the garden, sweating blood. Every day for you is the dark night of the soul."

Biju uz First Reformed (2017), kas mīlīgi papostīja. Arvien pasaulē parādās lietas, kas izceltas no manas psihes, kas varbūt nekad nav bijusi mana bet gan mūsu. Mana nozīmē mūsu, jo kad kāds saka mana, tad mans ir tikai viens. Spoileris imminent.. filma man atgādināja repressed Tarkovski un dvēselisku Taxi Driver. Man patika, kā tajā parādīja ķermeņa skaudrās likstas, dziļas dvēseles mokas pretstatā virspusējai ikdienai, God givenness, alkas, righteous anger that turns into bitterness and resentment, hysterical repentance, survival by pure brute will, uncomfortable grace, love. Filma saslēdzās ar dvēseli tik ļoti tik perfekti mundane manierē. Tā kā kad skatoties tu apzinies, ka šie visi ir tikai neattēlojamas īstenības un patiesības fragmenti, bet fragmentāri ir arī kā tu pieredzi pasauli, so it's legit enough and more than beautiful. Teātrī biju izdzērusi glāzi auksta, balta vīna, un pēc dramatiskajām filmas beigām, kas bija mežonīgi daiļas un visdramatiskākās, kādas es biju redzējusi un kā es būtībā vēlos, lai beidzas visa man apslēptā uguns, viss mans apslēptais naids, visi mani apslēptie mīlas stāsti, nāves ūdens dzīves, ūdens manā dvēselē, iznākot karstajā Jūlija vakara gaisā ar gaismiņām, kokiem, mašīnām, pārīšiem, tumši zilajām debesīm un viegluma sajūtu ķermenī, es jutos savādi bīstami lonesomely laimīga savā iemestībā šeit, tikai uz brīdi un varbūt pat pompozi neīsti, bet vajadzīgi uz brīsniņu. Ejot mājās klausījos aizkautu Igo un sevi nicināju par savu gļēvulību un neizdarību. Tagad man ir alkas skatīties Tarkovski ar vēl dziļākām zilezeru acīm to no avail. Although es arvien vairāk ticu predestination.