***

Nost reiz skumību metīšu tumšo,
Beigšu pēc nāves reiz ilgoties,
Iesākšu ticēt, ka mērķis ir dzīvei,
Gan tad nāks spēks, gan labāki ies.

Tumšajā zilumā spīguļo zvaigznes,
Mūžīgā kārtībā kustas to bars;
Cilvēka likteņa drūmajos viļņos
Valda bez rimšanas dievības gars.

Īss gan izrādās dzīvības sprīdis,
Tuvu ir kopā – šūpulis, kaps;
Tomēr no svara ir katris brīdis,
Dzīve ir laba, kad mērķis ir labs.

Tādēļ projām skumību, bēdas!
Strādāšu, centīšos, vēl man ir laiks;
Labošu pagātnes riebīgās pēdas,
Laime nāks atpakaļ, priecīgs būs vaigs.

***