([info]methodrone) wrote on July 7th, 2018 at 11:45 pm
Savāds sapnis.
Biju uz Torņkalna baznīcu, un viss vakars izvērtās kā perfekta reklāma Dieviņam un Latvijai.

Mašīnā braucot no laukiem strīdējos ar mammu un māsu par to kā man ir vajadzīga mana vientulība, ka tā nav kļūda, bet gan garīgs pārbaudījums, un ka es neizturos pret cilvēkiem nicīgi un neieinteresēti, bet gan viņiem smalkjūtīgi atkārtoti neuzbāžos. Tas mani noreducēja līdz dvēseliskam izsīkumam, kad gribas tikai aizgriezties stūrī cerot uz tūlītējām esības beigām. Bet stāvot dušā domāju, ka ja neiešu uz sprediķi, tad mana dzīve var tikpat mierīgi patiešām arī beigties šeit un tagad.

Sataisījos, vakara saulītei mīlīgi mirdzot, izsaucu taksi un skrēju lejā pa kāpnēm. Takša šoferis Edgars izrādījās ideāla cilvēka, Latvieša etalons. Viņš prasīja, kāpēc braucu uz baznīcu, teicu, ka dzīvoju ārzemēs, esmu atbraukusi brīvdienās un gribu iet paklausīties sprediķi, jo šad tad tos klausos YouTube. Viņš pastāstīja, ka pats arī pēc ilgas un dažādas prombūtnes tikko ir atgriezies Latvijā, viņam ir blockchain bizness, viņš ir svaigēdājs un uz to brīdi bija enerģisks, jo bija apēdis upenes kas slēpjas bagāžniekā. Viņš visu zināja par pasaules un Latvijas ekonomisko un politisko situāciju, apstiprināja, ka Latvija un latvieši un dzīvošana šeit ir svētība un skaistums, bet valsts nīcina uzņēmējus. Vēl viņš teica, ka redz nākotni tādu, ka cilvēku vietā strādās mašīnas, lai cilvēki var izkopt savu būtību, sākot jau pieminēt metafiziskas lietas. Es viņam teicu, ka viņš ir riktīgi foršs un iedvesmojošs, un tāpēc arī eju uz sprediķi izkopt dvēseli. Tad viņš piebrauca pie Torņkalna un man vēl gribējās runāties, lai uzzinātu ka kā tas var būt, ka viņš zina un saka visas šīs lietas, bet bija laiks kāpt ārā.

Torņkalns bija kā debesu valstība, es laikam nebiju redzējusi skaistāku baznīcu un iedomājos, ka tur būtu skaisti apprecēties. Man vēl bija palikusi pusstunda līdz dievkalpojumam, tāpēc apmetu riņķi ap baznīcu. Es nespēju noticēt cik daiļšs un liegs viss bija. Es gāju pa trotuāri kā gulbītis un saule un koki bija pilni ar mīļumu. Pie sliedēm zem tilta pamanīju glītu Jēzuliņa grafiti ģīmīti. Kāpt augšā uz baznīcu bija pasaka.

Dievklapojumu pasniedza Indulis. Viņš runāja par Dieva uzrunu Ābrahamam, kas bija priekš manis grandiozi zīmīgi. Pēdējās dienas, mani līdz dvēseliskam izmisumam ir uzjundījušas Latvijas jūtas, un neapslāpējama izvēles nepieciešamība. Pirms tam es vēl salasījos par Zilākalna Martiņu, kas visu pasliktināja. Tāpēc klausīties saules apspīdēto Induli sākām visu, ko man sirds kautrīgi čukst pirms aizmigšanas cerībā, ka kāds piekritīs un pateiks "Jā, pareizi!", bija sirreāli un svarīgi.

Pēc sprediķa es devos kājiņām uz Vecrīgu, un tripoju bumbas uz to, cik viss bija brutāli skaists. Es nekad nebiju bijusi šaipus Daugavai, es nekad nezināju, cik te ir skaisti saulē un vējā un ziedonī. Es gāju un vasara bija skaista un es zināju, ka man nevajag nevienu citu pasaules vietu. Tas izklausās naivi, bet tā ir tīra zināšana.

Gāju pa Ojāra Vācieša ielu, garām uzvaras parkam, pāri Akmens tiltam, vējš pluinīja man matus un kleitu un kāds baznīcas pulkstenis sita astoņi vakarā. Es mazliet maldījos pa Vecrīgu noreibinājusies un ar gandrīz jaunām acīm un jaunu sirdi.

Doma laukumā čalis spēlēja un dziedāja One of Us, un es spēju tikai nopūsties, citur atkal dziedāja Dziesmu Svētki, pie Brīvības Pieminekļa un Bastejkalnā fotogrāfējās tautu meitas, bruģis klaudzējā un es skatījos uz ģērbonīšiem uz dzeltenās mājas un nesapratu kāpēc visa šī eiforija. Es liku soļus neierasti stalti un aukstasinīgi un uz brīsniņu zvēru, ka biju Milda.

Tad satikos ar meitenēm un drūmi sūcu tumšo alu. Sapratu, ka man šis nav vajadzīgs un devos mājiņās.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: