Tas apburtais loks, pa kuru vazājoties un maldoties, mēģinu būt labāka. Jūtoties, kā izmesta kosmiskā vakuumā, tikai ar pliku pārcilvēcīgu gribu mēģinot pievilkties pa milimetram tuvāk Dieva acij, lai tā mani redz beidzot. Un man iluzori dažreiz šķiet, ka ar pliku gribu vien esmu šķērsojusi brīnumainu attālumu un tūlīt viņš mani Redzēs! Varbūt es patiešām beidzot esmu kļuvusi cienīga, lai mani skatītu viņa acs un nopriecātos. Bet nē, nekad. Esmu pārcilvēcīgi vilkusi sevi tūkstošiem gadu ar pliku gribu vien pretī Dieva acij, kas mani aizmirkšķina vienā vismazākajā mirklī, kā ar prastu koka nūju, mani aizsper projām tumšajās dzīlēs tālu projām. Es inerti dreifēju attālinnoties un zūdot arvien tālāk, cerībā, ka apstāšos drīz, lai ar pliku inertu gribu pārcilvēcīgi bezjēdzīgi atkal vilktos pretī atraidījumam.