Dažas gruzīgas Svētdienas domas.

Dažreiz atrašanos Anglijā nevis Latvijā es izjūtu kā adultery, sin, wilful bad faith.

Nomira tēta tēva brālis, kas bija pēdējais dzimtas vīrietis aiz tēta. Lika aizdomāties par to kā bērnībā bija daudz cilvēku, tagad ir tikai daži cilvēki, kas katrs tup savā vientuļajā istabā un gaida nāvi.

Es jūtos, kā es beidzot visu zinātu un visu saprastu. Man dzīvē ir totāli viss, kas būtu nepieciešams, lai es varētu darīt jebko, ko sirds kāro. Bet es inerti gaidu, teju kā afektā, kas varbūt radās līdz ar manu piedzimšanu un ir turpinājies visu manu dzīves laiku.

Atklājums, ka kamēr cilvēks domā, ka skatās ārā uz pasauli, viņš visu šo laiku ir skatījies iekšā uz Dievu.

Savāda, sajūta, ka viss sliktums un ļaunums ir pazīstams un tiesīgs, bet labums ir cilvēka sasniegums mīlestībā.

Bez cilvēka nav mīlestības, jo I-Thou.

Dzīves jēga ir izvēle.

Jūtos, kā visi vārdi būtu atklājuši savu patieso jēgu, un tagad man tie ir jāsakārto pareizā secībā, vai arī nav tas jādara.

Caur domām visbiežāk nāk ļaunums, caur jušanu atklājas pārāk mežonīga mīlestība.

Es jūtos, kā Riplija tajā kosmosa kuģa plastmasas kastītē, kur viņai rādījās murgi un kur viņa dzēra kafiju no mazas plastmasas krūzītes. Man it kā ir viss eksistēšanai nepieciešamais.

Beigu tuvums.