Pirmo reizi, kad es sapratu, ka Esība ir Nonduāla, mani pārņēma lamentation, I felt desolate. Bet dziļi sirdī es nojautu, ka jebkāds izmisums un sēras ir mazsvarīgākas par mīlestību un to, ko cilvēki sauc par Dievu. Vai drīzāk, nevis mazsvarīgs, bet kļūda, kas steigšus jāizlabo. Toreiz mani pārņēma sašutums par pasauli, ko redzu ar acīm un piedzīvoju ar visām maņām, jo tā pēkšņi kļuva par ārkārtējāko burvju triku vēsturē. Mani pārņēma dziļas skumjas par to, ka man vairs nav kam lūgt, ka Dievs ir miris. Ka man nav kur iet, jo visur, kur es eju nāku es sev pretī, ka es nevaru nekur aiziet, jo aizejot es atnāku un ka kustība ir ilūzija, bet stāvēt uz vietas es nevaru, jo tas ir nepanesami.

Bet tagad es saprotu, ka Dievs ir beyond words. Lūgšana ir beyond words, it's words, but the heart of it is beyond words. Es nevaru pateikt sapratni par nonduālu pasauli tā, lai Dievs paliktu miris un lūgšana būtu narcisisms. Man patīk sapņa analoģija. Piemēra, lūgšanas sakarā. Es nezinu, kā es izraisu sev pratā sapņus, tos izraisa the Being, bet es nezinu kā tieši manas esības kontekstos. Bet es varu iedomāties, ja es savā sapnī esmu cilvēks, kas klīst pa kautkurieni, un ja cilvēks sāk no sirsniņas lūgt, tad sapņotājs caur prātu var sapnī ieviest izmaiņas. Piemēram, es cilvēks sapnī eju pa meža taku, kad mani pārņem spēcīga sirds sajūta, ka es vēlos kādu satikt vai vienkārši uziet puduri ar meža zemenītēm. Es krītu ceļos un lūdzu no sirds dziļumiem kādu satikt. Tad sapņotājs, Being, essentially es sapnī ieviešu to, ko gribēju satikt, varbūt ne tādā veidolā kā iztēlojos, bet notiek satikšanās. Protams, šeit arī izspēlējas brīvā griba pret predestināciju, bet tikuntā.

Vislabāk man dzīvē patīk tas, ka no story is full story, no truth is the truth. Ka lai kāds izmisums un apstāšanās un ideju nāve un mirklīga bezcerība pārņemtu, vienmēr ir turpinājums un bezgalība. Bezgalība visam apakšā pastāvīgi Ir, tā visu tur, pacietīgi gaida un pakļaujas, dāvā un atbrīvo. Prāts un sirds vienmēr var ienirt dziļāk, uzlidot augstāk, radīt no jauna, tapt jauns, mūžīgi transcendēt. Jebkura līnija, ko prāts novelk, atduroties pret kārtējo cilvēka domu, ir līnija, kas dabā un Dievā neeksistē. Es dažreiz akūti jūtu, kā mana neapmierinātība un iespītēšanās ir kā apstāšanās, atduršanās pret nepatiesības kļūdu, ieodmātu sapņu līniju. Tad drīz daba sevi izlabo, pārvēršot un svētot manu kļūdu par jaunu esību.

Dažreiz man šķiet, ka vienīgais, kas no manis tiek prasīts ir pastāvīgi padoties, uzlasīt sev priekšā izbērtās sapņu ēnas un vērot kā tās izzūd manas apziņas gaismā.

"Total openness, pure sensitivity, unconditional allowing: this is not something you, as a person, can do; it is what you, as pure Awareness, are."