Mani ir pārņēmusi aptuveni tāda sajūtā, kā lauku strādniekam. Es ceļos agri rītiņā, apēdu maizes riku un iešauju kopiju, un dodos uz lauku. Laukā visu dienu šeptēju, saule peld debesīs un sienāži sisina, debesis dun un zeme un labība smaržo (vai rī kartupeļi vai vienalga), es tikai šeptēju un saulīte žāvē man sviedrus no pieres un muguras. Tad nāk novakare, es eju uz ezeru atvēsināties starp kalmēm. Ir vakariņš, ieturējusies es pūtinu kājas un tad drīz eju slīgt nomiedzī.

Man ir tāda sajūta, ka man nav daļas gar vakardienu un man nav daļas gar rītdienu, tikai darbiņš ko padaru šodien ir svarīgs, un man patīk maizes rika, saulīte un nomiedzis. Es esmu paklausīgs un svētīts kalpiņš, es nedomāju lielas domas, jo vislielākā doma ir mans dzīves darbs, kas ir dzīvošana. Es zinu ka nemazmazītiņ sev nepiederu, jo esmu savāds starpstāvoklis.

Es vairs nestaipu savu prātu miljons kilometru tālumos, lai nepakluptu tepat uz vietas. Es negaidu rītdienu un nežēloju vakardienu. Man nekas nepieder. Es eju tur kur ir darbs. Man nav vajadzību, bet gan tikai Dieviņam. Tā ir tāda sajūta, ka es pat nezinu vairs ko es daru un kāpēc, es vienkārši laikam atbildu un kalpoju, un dažreiz tas ietver skaistumu vai mīļumu. Dažreiz tas vienkārši ir sūrs darbs, kas ir tik pat liels pagodinājums kā atpūta.

Vistuvākā sapratne ir tāda, kuru tikai jūt, bet nekad nenonāvē vārdos.