Un vispār, nav nemaz nekas tāds, ko es varētu uzraksīt, kas pavilktu līniju zem lietām. Neviens teikums nav izbēgšana un grandiozais noslēgums, kas leģitimizē un atpesta. Nea, nope, ņihuja. Es labi apzinos, kas rakstīšana ir coping mechanism and bargaining, un tad kad īstais dzīves vilnis nāks, tas vārdu burtiņus satrieks un aizslaucīs kā sačervelējušās skudras. Yet, es bieži jūtos, ka ar vārdiņiem es nenokā radu dēlīšus, kurus es varu likt uz dzīves bezdibeņa virsmas, un pa tiem vairāk vai mazāk veiksmīgi šķersot šo jūru, vai vismaz nenoslīkt.