Man rīt ir trīs reiz trīs stundas jābrauc vilcienā ar priekšnieku. Šis šķiet kā man rūpīgi pielāgots esības spīdzinošais pārbaudījums. Jo esība zina, cik inept es esmu saskarsmē ar cilvēkiem. Man nav problēmu tēlot cilvēku daudzmaz drošā kontekstā, piemēram, ofisā, kur brīžos, kad es palieku neveikla es varu to nomaskēt ar darba pienākumiem. Vai kompānijā, kur ir vismaz trīs cilvēki un man nav jābūt actual Otram, tikai vienam-no. Bet sešas sasodītas stundas nepastarpinātas kopābūšanas šķiet kā vissāpīgākais esības pliķis. Es zinu, ka mans priekšnieks ir pilnībā aloof un viņam ir visaugstākajā mērā vienaldzīga mana persona, bet man laikam vienkārši ir kauns pašai no sevis. Lietas no kurām man ir kauns/bail: 1) Ka viņš uzzinās kā es dzīvoju (bezmērķīgi, nedarot lietas), 2) Ka man nav personības, 3) Ka es taisīšu konvulsīvu, neveiklu acu kontaktu. Ka manas acu zīlītes kļūs lielas, un viņš domās, ka es esmu traka, 4) Ka mans ineptness viņam sagādās neērtības un man nebūs kur notīties. 5) Ka es pateikšu kaut ko pārāk no sirds, tā atklājot ka es esmu traka. Es par visām varītēm vienmēr izvairos no būšanas kopā ar cilvēkiem, kuri man šķiet bīstami vai sveši, un līdz šim vienmēr ir izrādījies, ka agri vai vēlu tādi ir visi cilvēki izņemot manus ģimenes locekļus, bet šoreiz man vairs nav kur paglābties. Protams, es zinu, ka beigās patērējot vēl nepieredzētu apjomu garīgās enerģijas, kas varbūt uzspridzinās manu sajēgu, man izdosies notēlot kaut cik pieņemamu vidēju cilvēku. Un tas ir vēl viens variants no kā man ir bail un kauns. Tā it kā es apkrāptu savu patieso būtību, kas ir viegls, caurspīdīgs tukšums. Es dažreiz jūtos tā, ka es varu būt cilvēks tikai tad, ja citi neskatās, jo tad es aizmirstu, ka izpaužos kā cilvēks. Bet līdz ko acs uz mani paskatās, visa mana cilvēkošana izgaist kā dūmi, nokrīt kā rasa, un tas nav iespējams. Un es par spīti negribu būt cilvēks, kad man to visvairāk pieprasa. Un lauzt šo spītu ir sāpīgi un sīvi. Bet vispār ir tā. Man riebjas cilvēki, kas netēlo cilvēkus, kas vienkārši atļaujas būt autentiski tukšumi. Šis riebums ir mans riebums pret mani, ko es projicēju uz brīvajiem anticilvēkiem. Bet tēlot cilvēku ir tik grūti. Tur nav vietas nevienam nejaušam acu skatienam. Protams, ka reti kurš to grib darīt. Un es vēlaizvien nezinu, bet mazliet ticu, ka to vajag darīt. Protams, es varētu dzīvot tādu dzīvi, kur man nebūtu jātēlo cilvēks, bet šķiet ir jau par vēlu. Tomēr arvien, paldies Dieviņam es nebūšu a tiny whine bitch, nekāds Underground Man, un normāli notēlošu vidēju cilvēku kā pienākas.