I just want to know if the Absolute has any preferences, either individual or universal. If it might be secretly rooting for this love or that outcome. Or if its only preference is for individual to go against its non-preference and come up with individual preferences. But I know that I don't know and never will, as an individual. When I am Absolute then I will no longer care. As an individual, it puts me off immensely, and I can either let this aversion drive me insane or liberate me.

For all I know ideāla dzīve ir virkne ar "I don't mind what happens." ar dažiem iesparudumiem "Thank you God!", kamēr līdz šim es funkcionēju iekš "Fuk this shite.." ar haotiskiem "Well, thanks a lot God..but how about all the shite?"

Cilvēkā tiešām nav vietas diviem, tāpēc ir jāizvēlas, likt apziņas tronītī sagrābstījumus as savu nosaukumu, vai pieglausties tai bezgalīgajai zemei, kas tur troni, ļaujot tam pastāvēt. Ir mazliet, daudz neaptverami domāt par to kā es esmu drošībā šeit, un es būšu drošībā pēc sevis. Man pieder divi acu pāri, tāpēc es redzu pa īstam ar abiem. Nav acis caur kurām skatoties, es neredzētu un neatpazītu sevi. Es gribu mācīties domāt dziļi un kaislīgi. Es negribu domāt pavirši un kokaini, kā nemākulīgs esības mīlnieks. Prāt, raisies un laisties un plūsti, plūsti kā medus un esi tik stipri salds savā esencē.

Es tagad redzu, ka tu jau dari ar mani ko gribēji, viss šķiet ir pareizi. Mana vientulība, mans klusums, mana izlikšanās, mans emociju mēmums, skaistums ko es redzu bet nespēju paust, vētra, tumsa, kristālskaidrība, utopija, distopija, viss šķiet ir pareizi ♡