Piektdien biju uz savu pirmo satsangu pie Rūperta, un man šķiet es iešu atkal pie viņa, jo viņš ir mīlīgs + satsangā bija smuks čalis.

Es vēlarvien, vēlarvien, vēlarvien nesajēdzu, kas ir labāk. Aizgriezties no problēmām, uz slepanajām durvīm prāta aizmugurē, kur ir dzidrs apziņas eleksīrs. Vai iet karā ar problēmu pūķiem, par ieročiem izmantojot arhetipus, Jēzu un compound interest. Es skaidri redzu, kā pirmā iespēja piedāvā mierīgu prātu, bet ne īpaši aizrojošu eksistenci. Kamēr otra iespēja piedāvā aizraujošus piedzīvojumus prātā, bet sāpju jūru. Vai radīt pasauli ar savām domām, tādējādi attālinoties no īstenības. Vai kliedēt pasauli no domām, vēršoties uz īstenību iekšienē.

Klausoties Rūpertā, es sapratu, ka mani pievelk cilvēkos tā īpašība, ka viņos var ienirt bezgalīgi dziļi, nekad neatduroties pret ciet-sirdību. Bezgalīgs cilvēks, kura esence ir bezgalība, tāpēc tu viņā vari gremdēt vārdus un domas un jūtas, un all of them will be held and accommodated without resistance. Iespējams visticamāk es piefantazēju klāt, jo tas ir ideāls, kāda es gribu būt (not clear what for, but still), ideāls cilvēks kuram metaforiski var izbraukt ar roku cauri, neaizķeroties aiz neviena indīga vai sūra akmeņa. Tādā cilvēkā ir apziņas telpas bagātība, kas tik pat labi ir mīlestība, jo šī telpa ir pacietīga, laipna, nav greizsirdīga, lepna vai iedomīga.

Un tomēr es lēnām zaudēju fiksāciju uz domu, ka ir jebkāds "visadekvātākais" esības veids un maniere. Es redzu, ka nosodīt pievēršanos vai novēršanos no pasaules ir loģikas kļūda. Jo gan pievēršanās gan novēršanās abas ir tā pati pasaule un esība. Pats spektrs ir pasaule un esība. Un jebkurš apgalvojums, kas grib nodominēt visus iepriekšējos un turpmākos, arī ir tikai maza daļa no pasaules un esības.

Vēl es satsangā sēžot pamanīju glītu čali, un turpmāko vakaru notika dažas sagadīšanās, kas, protams, manam prātam bija stalker ballīte. Pirmkārt tas čalis bija pirmais cilvēks, ko pamanīju ieejot zālē, un nebeidzu pamanīt visu satsangu. Tad pirms satsangs sākās, es biju aizgājusi uz toleti, un dodoties atpakaļ viņš man nāca pretī pa trepēm, es viņam iedevu mazu smaidiņu. Pēc satsanga, viņš ejot ārā no zāles, pagriezās pret mani un skatījās man tieši virsū, kamēr es diemžēl izlikos ka es esmu steidzīga un fokusēta meitene, kurai vitāli un ātrāk jānokļūst ārā. Pēc tam, ejot uz metro, domāju, ka esmu veiksmīgi izbēgusi, bet ieejot metro liftā, viņš arī tajā iekāpa, kas bija pārdabiska sagadīšanās, jo es viņu atstāju aizmugurē, un līdz metro bija labs 7 minūšu gājiens. Toties pašās beigās viņš palika uz metro platformas, metro tā arī neiekāpjot, ko es nesapratu. Tagad es mēģinu izlemt, vai man atkal iet uz satsangu, kas būs Maijā, jo varbūt viņš tur būs. No vienas puses, tas šķiet diezgan bezjēdzīgi, jo es neesmu cilvēks un sirds sadeg neparasti un manas naivās pusaudzes stalker-fantāzijas ir absurdas un es jau jūtu vilšanās glāstošo dvesmu. Bet no otras puses I want.